PAR DZĪVES JĒGU

Ikdienā uzklausu daudz stāstu. Liela daļa ir klientu sūdzības par to, kas sāp, kas sevī nepatīk fiziski vai ko gribētos atrisināt emocionāli. Uzklausu un risinu.

Nesen kādā sarunā ar man tuvu cilvēku spriedām, ka realitātē nav tādas cilvēciskās dzīves komponentes, kas būtu neapstrīdami eksistējoša kā “dzīves jēga”. Jo dzīve vienkārši ir.

Pirms mesties risināt uzdevumu - atrast savas dzīves jēgu - ir vērts izsvērt, vai uzdevums vispār ir reāls un atrisināms.

Bet kā tad ar sajūtu, ka kāds universāls, par tevi augstākstāvošs spēks tevi virza noteiktā virzienā? Nenoliedzu, ka virza. Un izjūtu cieņu pret to. Bet neuzskatu, ka tas nosaka jēgu, kura man jāmeklē. Tas virza.

Ilgi nevarēju saprast, ko nozīmē ājurvēdas pasniedzēja ieteikums ļauties dzīvei, un vienlaikus veidot pieturas punktus savai rīcībai, reaģejot uz to, kur dzīve mani virza. Nemeklēt. Dzīvot.

Man pagāja gadi. Tas prasīja smagus lēmumus dzīvē. Pārdzīvojumus un slimības. Bet deva rezultātu. Tagad saprotu.

Un ļoti novērtēju atbalstu, kuru man sniedza cilvēki. It kā nejauši satikti, it kā likumsakarīgi. Jo tas, kas mums ir nepieciešams, ir atbalsts tad, kad mums vajag un tāds, kādu mums vajag. Esmu pateicīga viņiem un viņām.

Šīs pieredzes ietekmē pieņēmu lēmumu sniegt atbalstu citiem. Daudz. Kā spēju. Bez kaut kā gaidīšanas pretī. Vienkārši kā cilvēks - cilvēkam pasaulē, kurā mums ir jāļaujas dzīvei, bet jāpieņem lēmumi.