ĀJURVĒDA UN ES

Stāsts par ājurvēdu un mani sākās brīdī, kad sēdēju dīvānā pēc kārtējās operācijas, man bija smags brīdis ģimenē un biju nolēmusi, ka man nav spēka … dzīvot. Pirmajā reizē līdzīgā situācijā man palīdzēja joga. Šai reizē ar jogu nepietika. 

 Šai mirklī man piezvanīja paziņa. 

Nezinu, vai manu lēmumu beigt šīs zemes gaitas varēja saklausīt balsī, jo neesmu to jautājusi,  bet viņš bezierunu tonī paziņoja, ka man ir nepieciešams studēt ājurvēdu un gaismas ātrumā saorganizēja manu nonākšanu augstskolas auditorijā.  

Sākumā lekcijas pagāja kā miglā – nezinu, kā izturēju. Kārtējo reizi operētā kāja ļoti sāpēja un nedzija; sēdēju to pacēlusi uz papildus krēsla. Izejot no augstskolas, ar grūtībā  atcerējos, kur ir mans auto. Kopumā – nesapratu, kas esmu, kur esmu un ko daru. Bet darīju. 

Lai gan, no vienas puses, apziņa bija kā pelēkā mākonī, no otras puses, prāts sāka darboties. Ājurvēdas filosofisko pamatojumu tvēru kā svaigu gaisu un lēnām atguvu domāšanas skaidrību, parādījās pozitīvas emocijas. Pat priekš manis kā filosofa nebija vienkārši iedziļināties šai domāšanas paradigmā, bet tas bija izaicinājums – izprast sistēmu.

Tieši šo izpratni joprojām novērtēju kā lielāko ieguvumu. Kādu garšvielu pievienot ēdienam un kādus medikamentus pielietot, ir būtiskas zināšanas. Bet tām nav jēgas, ja trūkst izpratnes par pamatprincipiem.

Ja ko nesaprotu, aizrakšos līdz zemes centram un atbildi dabūšu. Nolēmu, ka ir vērts dzīvot, jo bija daudz jautājumu uz kuriem jāizrok atbildes. 

Ājurvēda – gan studijas, gan vēlāk arī terapija – manī vairoja dzīvību. Tieši to, no kā biju gatava atteikties. Tādēļ, kad lasu vai dzirdu, ka ājurvēda ir zināšanas par dzīvību, pilnībā piekrītu.