Šodien nolēmu padalīties ar savām sajūtām.

Gads man iesākās ar straujām izmaiņām profesionālajā un personiskajā dzīvē.

Neesmu ļoti emocionāls cilvēks, bet prāts man ir aktīvs. Tādēļ pārsteigums bija tas, kā šoreiz uz izmaiņām reaģēja tieši prāts. Šķita, ka tik strauju pārmaiņu rezultātā arī prāts uzņems apgriezienus. Bet nē, klusums. Tik tāds: “O, var notikt arī tā.”

Dzīve risinājās pati par sevi. Parādījās tieši tādi sadarbības piedāvājumi, kā man klusībā gribējās. Dzīve ārpus darba ievirzījās tādā virzienā, kā man patīk. Atļāvos vērot, kā lielākoties viss notiek pats no sevis.

Izskatās, ka pamazām ir iestājies tas posms, ko sauc par “uzkrātu dzīves pieredzi” un kas cilvēkiem radot lielāku miera un paļaušanās sajūtu. Ja tā, tad man šis posms patīk.

Nenoliegšu, ka vienā brīdī no visiem darbiem un rūpēm par ģimeni, iestājās milzīgs fiziskais nogurums un es pat paņēmu ilgāku atpūtas pauzi (nesmejieties, draugi, man tas bija ilgi 🙂).

Šobrīd noslēdzas intensīvs darbs ar jogas studentiem. Daži jau nokārtojuši visus eksāmenus, dažiem vēl priekšā starptautiska sertifikācija. Šis bija pārbaudījums arī man, jo tik nopietni jogu vēl nekad nebiju mācījusi. Bet ir forši saņemt no studentiem priecīgas ziņas un redzēt, ka viņu zināšanas ir paplašinājušās.

Tūlīt gan sāksies jauns posms ar jaunu projektu un jauniem studentiem. Bet šodien izbaudu čalošanu ar ģimeni par sīkumiem, mierīgas nodarbības ar klientiem un mazliet sildos saulē, rakstot jums šo pārdomu rakstu.