BAILES

Šodien dzirdēju frāzi, ka pasaulē nevajag baidīties ne no kā cita, kā tikai no pašām bailēm. Bailes arī esot saprātīga cilvēka dabisks aizsargmehānisms no apdraudējuma. Iespējams.

Es pati atļaujos domāt, ka baidīties nevajag vispār. 

Īpaši daudz par šo jautājumu sāku domāt, kad kādu laiku jau biju pastrādājusi kā veselības sporta (fitnesa) treneris.

Bieži mani klienti sāpju, īpaši hronisku sāpju, gadījumos baidījās no … izmaiņām, turklāt tādām, kas solījās būt pozitīvas.

Tos katru reizi pārņēma bailes, ja pēc nodarbības sāpošo plecu un galvas vietā sāka just muskuļu aktivitāti jostas daļā vai krūšu daļā. Baidījās veikt kādas pozīcijas vai vingrinājumus, jo apgalvoja, ka skaidri zina - no tā būs tikai sliktāk. 

Šai gadījumā bailes apstādina virzību. Un tad var gadīties, ka: “Tā cenšos un eju uz treniņiem, procedūrām, treneris cenšas, bet nekas neiet uz priekšu, nu kādēļ tā ar mani?!?”

Bailes no tā, ka atkārtosies sāpes kādā vingrinājumā, kurā tās nesen ir bijušas ļoti stipras, tiešām var raksturot kā aizsargmehānismu.

Tomēr, manu klientu gadījumā, bailes bija plašākas un bieži ievēroju, ka bailes ir vienīgās patiesi spilgtās emocijas vai vienīgais patiesi pazīstamais un noturīgais šo cilvēku dzīvē. 

Lūk, no šīs vietas sākas mūsu patiesais darbs – darbs ar bailēm. Kā mēs ar tām strādājam? Metožu ir daudz. Bet, tas vienmēr ir komandas darbs un savstarpējas uzticēšanās jautājums. Jā, nereti mums nākas mācīties arī uzticēšanos. 

Pēc tam, kad uzsākts darbs ar bailēm, sākas arī progress fiziskajā veselībā, pieaug treniņu efektivitāte, rodas enerģija.

Tādēļ es turpinu domāt, ka baidīties nav jēgas. Rēķināties ar kādiem faktoriem un neprovocēt riskantas situācijas – jā. Bet baidīties – nē.