ATOMI UN ROZĀ

Kad vienā dienā tev ir iespējams kinoteātrī noskatīties filmu par Barbiju un Openheimeru, sāc aizdomāties.

Es bērnībā vēlējos lelli-Barbiju un man tāda bija. Gariem blondiem matiem un spilgtā rozā-zili-dzeltenā kleitā. Kad pusaudzes gados sāku to pētīt tuvāk un tad spogulī sevi, sapratu, ka man lelle paliks kā skaista lieta ar ko priecēt acis, nevis ideāls uz kuru tiekties. Tieši tāpat kā Milosas Venēras skulptūra.

Manā uztverē Barbijas pasaule ir pagājušā gadsimta popkultūras versija par savu Paradīzi, ideālo vietu, kurā aizbēgt no realitātes. Man nav skepses vai nicinājuma pret to, jo tā ir ļoti jauka vieta. Galu galā, man ir gari blondi mati un skapī visai daudz rozā.

Openheimera biogrāfiju esmu lasījusi ar aizrautību. Fizika un cilvēki, kas spēj citēt Bhagavadgītu, mani aizrauj. Jā, zinātnieku attieksme pret pasauli mēdz būt visai bezkaislīga un morāles robežas visai savdabīgi pārklājas ar vēlmi pētīt zinātnes robežas. Bet zinātnieki tomēr ir un paliek tikai cilvēki.

Pasaulē notiek karadarbība, tajā ir nedrošība un, protams, ka kultūra uz to reaģē. Arī ar kino starpniecību. Manā uztverē abas šīs filmas ir reakcija uz notiekošo. Openheimers mums liek aizdomāties par to, ka cilvēka rokās realitātes komponetes var kļūt par enerģiju, kas nodrošina siltumu cilvēku mājokļos un var kļūt par ieroci, kas tos pašus cilvēkus iznīcina.

Bet Barbija ļauj mums nedaudz aizmirsties no ikdienas un pasmaidīt un tomēr arī nedaudz aizdomāties, ka realitāte un iedomu pasaule nemaz nav tik viennozīmīgas.

Mēs ģimenē nobalsojām par došanos vispirms skatīties kino par spilgto mākoni un pēc tam par rozā mākoni.